Nesen Rīgā jau desmito, jubilejas reizi notika nepieradinātās mūzikas festivāls “Skaņu mežs”. Mēs turp devāmies jau piekto, ja ne sesto reizi. Īsumā pierakstīšu savus iespaidus. Visas fotogrāfijas no easyget.lv
Pirmā diena norisinājās kinoteātrī “Splendid Palace”, agrākajā “Rīgā”. Blakus (pie kinoteātra foajē) atrodas vīna restorāns “TINTO Vina Telpa”, kas pie ieejas lielajā zālē pārdeva vīnu un kruasānus, tāpēc daudzi festivāla apmeklētāji rokās turēja milzīgas glāzes ar sarkanu šķidrumu. Nedaudz vēlāk arī es pievienojos viņu pulkam.
Tomēr es te par mūziku. Tiesa, to itin bieži pavadīja vizuālā daļa uz ekrāna.
Pirmais skaņdarbs — kaut kas dūcošs operas pavadījumā. Autori par darbu stāstīja bez mikrofona, tāpēc visu nedzirdēju, taču, manuprāt, tā bija Štrausa opera, un runa nez kāpēc bija par Staļingradu.
19:00 Jan-Peter Sonntag & Lars Guhlcke (DE) – “Sundogs’’, “612.43WEISS’’
Uz ekrāna sākumā viss bija balts jo balts, un neko, izņemot audeklu, nevarēja redzēt. Vēlāk izrādījās, ka snieg sniegs, un, kad tas mazliet paretinājās, kļuva pamanāms, ka tā ir kara gadu fotogrāfija: bruņumašīna un vairāki karavīri. Domāju, tas viss notika tieši pie Staļingradas. Kopumā ideja ar fotogrāfiju un sniegu man patika, bet mūzika kaut kā atstāja vienaldzīgu.
Nākamais skaņdarbs — dūkoņa, čaboņa un sprakšķēšana, ko pavadīja melnbalti, bezlapu koku silueti Zviedrijā, ziemā filmēti no braucošas automašīnas. Reizēm kokus nomainīja elektrolīniju stabi vai sliedes, taču kopumā aina īpaši nemainījās. Tas viss izskatījās un skanēja atmosfēriski, un tobrīd jau biju kaut kā noskaņojies vajadzīgajā mierīgajā noskaņā, tāpēc šo melanholisko ainu uztvēru ar prieku.
19:45 Peter Brotzmann & Mats Gustafsson(DE/SE)
Nākamie uzstājās avangarda džezmeņi, un viņi tā uzkurināja, ka gandrīz iznesa manas nelaimīgās smadzenes. Spriežot pēc Vikipēdijas, Brēcmans vispār ir Eiropas frīdžeza ikona, bet Gustafsons — zviedru frīdžeza ikona. Abi ir saksofonisti, bet Brēcmans arī klarnetists, ko viņš spoži nodemonstrēja. Es personīgi džezu neklausos un neko no tā nesaprotu, taču frīdžezu man kaut kā ir pat vieglāk uztvert, it īpaši dzīvajā. Pat ja jums nepatīk melodiju trūkums vai divu saksofonu pārāk vienveidīgais skanējums, vismaz var gūt prieku no neprātīgās enerģijas, spiediena un pūlēm, ko mūziķi ieguldīja — viņi atdeva visus simts procentus, par to nu nevar strīdēties. Brīžiem baidījos, ka Gustafsonam no piepūles pārsprāgs galva, tik spēcīgi viņš pūta savā instrumentā. Mājās es ko tādu klausīties nespēju, un arī koncertā ilgāk par stundu neizturētu, bet dūcošās vai kraukšķošās elektronikas dažādošanai — tieši laikā. Paldies festivāla rīkotājiem, ka atveda tik pazīstamus cilvēkus. Tiesa, žēl, ka zāle bija pilna tikai par divām trešdaļām. Rodas sajūta, ka Skaņu mežā ar katru gadu apmeklētāju kļūst arvien mazāk, un tas mani personīgi ļoti sarūgtina, lai gan jau sen būtu laiks pierast, ka avangarda un eksperimentālā mūzika tāda ir tieši tāpēc, ka plašas iedzīvotāju masas nepiesaista.
Diemžēl uzstāšanos aptumšoja tas, ka trešais mūziķis, kuram bija jāuzstājas kopā ar Brēcmanu un Gustafsonu, dažas dienas pirms koncerta nomira.
Mats Gustafsons
Pēters Brēcmans
20:55 Francois Bayle (FR)
Elektroakustikas un konkrētās mūzikas patriarhs Fransuā Beils mācījās kopā ar Džonu Keidžu un Pjēru Šēferu (musique concrete pionieri). Viņš piedzima Madagaskarā tālajā 1932. gadā, tātad šogad viņam apritēja 80 gadi. Atšķirībā no visiem pārējiem izpildītājiem viņš atradās skatītāju zāles centrā, nevis uz skatuves. Cik sapratu, tas bija vajadzīgs, lai dzirdētu pa zāles perimetru izvietotos astoņus skaļruņus un manipulētu ar tiem, radot pēc iespējas labāku telpisko skanējumu.
Vecais vīrs nepievīla — man viņa uzstāšanās skanēja kā milzīga kristāla pils no tetraedriem un dodekaedriem, uz kuras jumta atspīd un lūst daudzkrāsaini prožektori. Starp citu, zālē tādi bija un uzstāšanās laikā tika izmantoti, lai gan lielāko daļu laika sēdēju ar aizvērtām acīm, lai labāk iegrimtu mūzikā. Sēdēju līdzās Fransuā, tāpēc viss bija lieliski dzirdams.
Seta beigās tas vairs neatstāja tik lielu iespaidu — tomēr nogurdina tik ilgi koncentrēties uz tik sarežģītu darbu. Tomēr francūža uzstāšanos uzskatu par vienu no labākajām šā gada festivālā. Vēlāk apspriedu Fransuā daiļradi ar apmeklētājiem, un dažiem tā pat šķita pārlieku asa — kādai meitenei no pārāk dziļajām un asajām skaņām kļuva fiziski slikti; acīmredzot manas kristāla pils lauskas uzbirušas viņai virsū un ievainojušas.
Manuprāt, te redzama mana matainā galva, pa kreisi no kāda plikā
Fransuā Beils pie pults un klēpjdatora
22:25 Santa Ratniece (LV), skaņdarbu “Ondulado” izpilda Edgars Rubenis, Kārlis Tone, Māris Butlers, Dāvis Burmeisters un Lauris Ābele
Pazīstamā latviešu komponiste Santa Ratniece šoreiz mūs iepriecināja ar skaņdarbu piecām ģitārām. Skaņa pieauga no klusas strinkšķināšanas līdz īstai skaņas sienai vai pat trokšņa sienai. Pilnīgi ieskaitīts; interesanti bija arī vērot izpildītājus, īpaši priecēja solo ģitārists ar ekspresīvajām kustībām un sejas izteiksmi.
Starp citu, pēc Andreja teiktā, daudzi ģitāristi šeit ir no alternatīvās un metāla mūzikas grupām
23:15 Machinefabriek skaņu celiņš Imanta Ziedoņa “Krāsainajām pasakām” / “Colour Tales” (NL/LV)
Zem pseidonīma Machinefabriek slēpjas Nīderlandes dizainers Rutger Zuydervelt, kurš dzīvo Roterdamā. Viņš ir dažādu analogo elektronisko ierīču kloķīšu grozīšanas cienītājs, ko arī nodemonstrēja. Godīgi sakot, pēc iepriekšējo mūziķu intensīvā skanējuma Rutgera kluso drona čaboņu kaut kā neuztvēru, tāpēc man nav viedokļa, vai viņš spēlēja labi vai slikti. Publikai, šķiet, patika, vismaz cilvēkam, ar kuru pārmiju pāris vārdu. Tiesa, viņš Beilu gandrīz nedzirdēja, jo ieradās nedaudz par vēlu.
00:15 Forest Swords (UK)
Britu ģitāras un klēpjdatora duets neko negaidītu nepiedāvāja: dabiski meditatīvi trokšņa rifi gluži kā albumā. Kādreiz man patika grupa Psyhic Ills, un arī viņiem patika iegrimt kaut kur tamlīdzīgā, tikai skaņa nebija tik piesātināta un netīra. Ierakstos Forest Swords man diezgan stipri patīk, bet dzīvajā interese bija mērena. Nebija slikti, bet nekas vairāk. Kāpēc — grūti pateikt. Domāju, daļēji tāpēc, ka vairs nespēju sešas stundas no vietas uzmanīgi klausīties mūziku, kā tas izdevās jaunībā.
Īss kopsavilkums. Skaņu mežs joprojām ir kultūras notikums visiem, kurus interesē avangardiska, eksperimentāla un izsmalcināta skaņa, un iznāk, ka tur noteikti jāiet arī ceturtdien, citādi palaidīsi garām, manuprāt, pašu interesantāko. Sestdienas koncerts baznīcā man allaž šķiet kaut kā pārāk mierīgs, bet piektdien tagad ir deju nakts, un šāds formāts nav piemērots visiem (lai gan man tur bija ļoti jautri un lieliski).
Teikšu, ka koncerts dārzeņu paviljonā Baltajā naktī varēja itin labi sacensties ar šo dienu, lai gan Murcof spēlē tehno, kas tomēr ir vienkāršāks un pieejamāks par Fransuā akuzmātiku.